Cita informācija.
Šīm izsūtīšanas briesmām kuras pamats bija 1940.gada, Latvijas okupācija. Tādas Latvijas vairs nebija, bija tikai PSSR.
Noraudzīties no malas ,kas viss notiek Latvijā, bija ļoti sāpīgi ,un vēl sāpīgāk bija tajā visā būt iekšā, to visu izjust, izprast.
Tā bija gandrīz parasta diena. Pie mums vienkārši ielauzās bruņoti vīri un pieprasīja 20 minūtes savākt līdzi ņemamo, jo it kā kādu laiciņu nāksies dzīvot atsevišķi no tēva (Staune Alfrēds Kārļa dēls).
Vēlāk mēs tikām „ielikti ” lopu vagonos, kur vija ļoti daudz ģimenes vienviet. Tualetes nebija. Braucām ļoti ilgi ,daudz apstājāmies, jo vienmēr mums bija jālaiž frontes vilcieni, jo tie it kā bija svarīgāki. Vagonā ēst deva tikai putraimus ar taukiem aplietus ,un mazliet ūdeni .Reāli no kā varēja paēst ceļā bija darījums ar krieviem: grozā tika nolaista nauda ,un pretī viņi saņēmām kaut ko ēdamu ,un ja šo darījumu ieraudzīja kāds kareivis, tad abi likumpārkāpēji tika nošauti.
Mūs ieveda ēkā kur mums nācās dzīvot ,iepriekš lika parakstīt dokumentus, kur lika apliecināt, piespiedu kārtā ,ka esam Sibīrijā labprātīgi. Negāja viegli.
Kā lielu un spilgtu notikumu atceros, ka ,bija nomiris kolhoza priekšnieks ,kuru mēs uzskatījām par sliktu personu, un tika attaisīta kādus 5 gadus vecā šprotu bundža, kas bija vēl palikusi, no paņemtās līdzi iedzīves no Latvijas! Tie bija lieli svētki, jo tiešam nes kaut kas tik gards nebija ēsts sen!
…
