-
Strēlnieku motīvs latviešu rakstnieku darbos
Autors šeit apraksta visu to, ko nes pēc sevis karš. Postaža ir liela. Visas iepriekš atmiņā palikušās lietas vairs nav tādas, kādas tās bija: ”Nav vairs nekā, tik blāķos gāzti nokvēpuši mūri, un vietu pazīt var vairs tikai tāpēc, ka neskarts palicis vēl savā vietā līkais krustceļbērzs”. Pat daba ir izmainījusies. “Nevienas dzīvības te neredz it nekur – nav jaušama pat cīruļdziesma. Šķiet, aizbēguši no šī neparastā klusuma ir visi arājputni.” Jāpiemin, ka visā Latvijā 1. pasaules karš nesa lielu iznīcību. Vairāk par pusi Latvijas pagastu bija izpostīti. Ar zemniecību praktiski nodarboties nevarēja, infrastruktūras nebija, bet lopkopība bija iznīcināta pilnībā. A. Grīns ļoti precīzi apraksta to, ko aiz sevīm atstāja šis karš. “Nekā, nekā vairs nav, bezgala tukša mani saņem tēva sēta, un smagāk, karstāk vēl ir kāpis kaklā, smacē mani atmiņvilns.”Artūram paveicās. Viņa māja nebija pilnībā sagrauta un tas deva cerību. Karš bija beidzies un tas bija milzīgs atvieglojums. Atlika tikai atgriezties normālā dzīvē un strādāt. Artūra atbalsts, viņa māsa, to apstiprina: ”Mīļo brālīt, neskumsti un nebēdājies nu - gan būs atkal labi.” …
Latviešu strēlnieki bija cilvēki, kuri ar lielu drosmi izcīnīja Latvijas brīvību pēc 1. Pasaules kara. Tādi rakstnieki kā A. Grīns un A. Čaks labi pārzināja strēlnieku dzīvi, jo bija aculiecinieki tiem laikiem. Savos darbos “Fridrihs Briedis marta kaujā” un “Dvēseļu putenis” viņi spilgti aprakstīja strēlnieku jūtas un to dzīvi kara apstākļos. 1. Fridrihs Briedis ir viens no ievērojamākiem latviešu strēlniekiem, Pirmā Pasaules kara dalībnieks. Savā darbā “Fridrihs Briedis marta kaujā” A. Čaks aprakstīja 1916. gada martā latviešu strēlnieku kauju gar Bauskas šoseju uz dienvidaustrumiem no Ķekavas. Pozīcijas aizstāvēja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieris Fridrihs Briedis ar savu rotu. Latviešu strēlnieki palika vieni kaujas laukā, jo krievi neizturēja vācu spiedienu. Spārnā kreisajā jau sibīrieši Atkāpjas uz Saulgožkalna pusi, Stabiņus pie lielā Bauskas ceļa Vāciem kailus paverot bez kauna. Tie, aizstāvot vāciešiem atņemto pozīciju, cīnījās ļoti sīksti, bet veltīgi. Strēlnieki tur cieta lielus zaudējumus. Uguns sīva. Mīnmetēji strādā. Raujot ledu tā kā drānu pušu, Laužot kokus, metot karavīrus Dzīvus gaisā nāvei tieši mutē. Kaujā arī tika ievainots pats Fridrihs Briedis. Pēc ievainojuma, Fridrihs Briedis nepameta kaujas lauku, bet atnāca pie pulkveža, lai vismaz kaut kā palīdzētu. Un tad tūdaļ durvīs Izaug stāvs kā uguns. Fridrihs Briedis Ātru soli pārkāpj stāvo slieksni, Vēsumā kā baltā segā tinies. Katrā krokā sūrums dziļi cirtis. Ar iedragātu žokli Fridrihs Briedis nevarēja parunāt, tāpēc prasīja, rakstīdams uz ziņojuma malas, pulkvedim Francim Jānim papīru....
