Senlatviešu sētas ir praktiskas un ļoti veiksmīgi izplānotas. Tur atrodas tikai pats nepieciešamākais sadzīvē, bet, neskatoties uz to, izskatās visai glīti un gaumīgi. Telpas ir tīras un katrai lietai ir sava vieta. Senlatviešiem ārkārtīgi svarīgs bija darbs, tapēc telpu plānojums un tajā esošie priekšmeti bija pakārtoti sekmīgai darba veikšanai. Lai gan abas – Kurzemes un Vidzemes sētas, atrodas ne tik plašajā Latvijas teritorijā, lai būtu vērojamas būtiskas atšķirības starp tām, tomēr zināmas iezīmes, kas raksturo šo noteikto apvidu, pastāv. To ietekmē apdzīvotās teritorijas ģeogrāfiskās īpatnības, pieejamās izejvielas un laikapstāļi.
Kurzemes sētas vidū atradās dzīvojamā māja ( niedru jumti ,uz jumta jumja vai saules zīme, guļbūves ēka ar gludajiem pakšiem ) , tai iepretim laidars, starp abām ēkām darba jeb "netīrais pagalms", bet otrā pusē - starp dzīvojamo māju un tai līdztekus celto klēti - "tīrais pagalms" ar košuma krūmiem un puķēm ,kas bija obligāti katrā sētā. Tie bija paredzēti materiālu krāsošanai, skaistumkopšanai un izmantošanai medicīnā. Dzīvojamās mājas vidū "nams" ar "dižo skursteni" un divām izejām uz abiem pagalmiem. Pirts kā ugunsnedroša ēka novietota attālāk no sētas pārējām celtnēm. Tajā bija neliela priekštelpa, kur atstāt drēbes un lielāka telpa ar krāsni.…
