-
Jauni meklējumi cilvēka tēla, apjoma un perspektīves interpretācijā agrās renesanses darbos
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Quattrocento krustcelēs | 3 |
| 2. | Tēlniecība kā jauns cilvēka tēla un apjoma, perspektīves interpretācijas izziņas avots | 4 |
| 3. | Glezniecība kā jauns cilvēka tēla un apjoma, perspektīves interpretācijas izziņas avots | 5 |
| Secinājumi | 8 | |
| Izmantotās literatūras saraksts | 9 |
Secinājumi
Viennozīmīgi var teikt, ka jauni cilvēka tēla un apjoma, perspektīves interpretācijas meklējumi agrās renesanses laikā uzņēma milzu apgriezienus. Viens sasniegums, ja par šī laika perioda mākslu tā var izteikties, pārspēja un papildināja otru. Mākslinieks bija zinātnieks, kas ļoti bieži un pat lielākoties vai pat vienmēr apzināti strādāja pie šīm tendencēm – kā attīstīt cilvēku, kā radīt telpiskumu, pat ilūziju, kā strādāt ar krāsām un pareizi izmantot gaismu.
Visbūtiskākie jauninājumi, manuprāt, parādījās tajā, ka veidojās daudzfigurālas kompozīcijas, cilvēka tēli un gan ainaviskie, gan ikdienišķie attēlojumi savienoja sevī reliģisko aspektu laicīgā vidē ar antīkās kultūras bagātībām, kuras visi mākslinieki centās izzināt. Ne velti reliģiskās ainās parādās antīkās kultūras miers, harmonija, apgarotība, kad patiesībā tiek rādīta diezgan pretēja aina, piemēram, Kristus krustā sišana. Tāpat šo situāciju var griezt arī otrādāk.
Jāatzīst, ka autoru ir bijis tiešām ļoti daudz, apsekot viņus visus ir ļoti laikietilpīgi, jo saprotami, ka ikviens no viņiem centās domāt un strādāt ar šo Brunelleski izstrādāto perspektīves teoriju, visi meklēja jaunas izpausmes cilvēka atainošanā, bet tikai par dažiem izcilajiem mēs zinām, vien izdzirdot vārdu. Ikviens ir pielicis kaut ko, lai šodien, 21. gadsimtā, mūsu laika jaunie mākslinieki vairs nelauzītu galvu par šīm lietām.
…
1404. gadā Florencē tiek pabeigts viens no retajiem Toskānas liesmojošās gotikas paraugiem – Sv. Miķeļa baznīcas celtniecība. Šai laikā aizsākas uzplaukums, kas ievada renesansi. Mākslas vēsturē īsā laikposmā (ap 1420-1450) dominē divas revolūcijas un vairs nekas nebūs kā senāk. Viena ir izteikti ideoloģiska – radikāla atgriešanās pie antīkajiem avotiem tādā interpretācijā, kas humānisma ietekmē ar prieku cildina heroisku cilvēka tēlu. Vispirms šī atgriešanās risinās tēlniecībā un arhitektūrā – tomēr tai pašā laikā tās tiek skatītas precīzā teorētiskā kontekstā, kurš balstās uz perspektīvu, kas veido viendabīgu telpu. Otra ir tehniskas dabas revolūcija – runa ir par eļļas glezniecības izstrādāšanu un izplatīšanos, bet šis aspekts manā pētāmajā jautājumā nav aktuāls. Agrās renesanses vēsmas, kā jau noprotams no iepriekš rakstītā, visspilgtāk aizsākās Florencē. Šī perioda mākslinieki galīgi izšķīrās par labu reālisma metodei, un no šā perioda sākuma līdz pat dižrenesanses beigām reālisms itāliešu mākslā nemitīgi attīstījās un pilnveidojās. Spēcīgi tika skarta arhitektūras joma, taču ne tikai, jo tieši tāpat uzplauka tēlniecība un glezniecība. Tēlniecība šajā laikā sāka atbrīvoties no pakļautības arhitektūrai un kļuva patstāvīga. Turpmāk tā tika iesaistīta arhitektūras ansambļos kā līdztiesīga sastāvdaļa, komponents. Monumentālajos ciļņos ieviesās perspektīviskais skatījums. Līdzās monumentālajai tēlniecībai izplatību guva arī stājtēlniecības formas. Attīstījās skulpturālais portrets, ieviesās individuāli traktētas jātnieku statujas, kailfigūru atveidojumi...
