Aivars Freimanis plašākai publikai vairāk pazīstams ar savām filmām, nevis literatūras daiļdarbiem. Zināmākās viņa filmas ir „Puika” un „Dzīvīte”. Šis apstāklis varētu likties dīvains, un kāds varētu jautāt: ”Kā režisors var būt literāra darba autors?” Bet nu tā tas ir, un, pēc grāmatas izlasīšanas, es droši varu teikt, ka viņam rakstu darbi padodas ne sliktāk kā dažam labam mūsdienu literātam.
Pirmais, kas krīt acīs, paņemot šo grāmatu rokās ir tās izskats, no vienas puses balta, no otras- melna. Kontrastainību grāmata nezaudē arī savā saturā. Gaišais mijās ar tumšo un jaukais ar nepatīkamo. Vistiešākajā veidā kontrasti uzpeld tumšajā grāmatas daļā. Stāstos meistarīgi sapludināti skaistie dzīves mirkļi ar kara un nāves šausmām, kas liek lasītājam vien nopūsties un pie sevis noteikt garu, garu Jāāāā... Un tajā pašā brīdī mesties iekšā nākošajā stāstā, kurš atnes gandrīz tādas pašas izjūtas un atkal liek nopūsties, un tā atkal un atkal, bet tas nekad neapnīk. Pretstatā šiem drūmajiem stāstiem stājas gaišās puses nenopietnie stāsti, kas liek pasmaidīt pat par lietām, kas, no otras puses skatoties, nemaz tik jautras neizskatās. Šie kontrasti tad arī veido grāmatas kodolu un ceļ tās vērtību.
…
