Aleksandrs Čaks ir viens no tiem latviešu dzejniekiem, kuri nebija fantasti, nerakstīja par laimīgo pagātni un iespējamiem uzlabojumiem nākotnē, viņš necentās būt romantiķis un nerakstīja mūžībai. Aleksandrs Čaks rakstīja tagadnei, industriālai pasaulei, pilsētai un dažreiz pieskārās arī mūžīgi aktuālai mīlestībai, tomēr tieši viņa laicīgā dzeja bija, ir un, manuprāt, būs aktuāla vienmēr. Tā kļuva mūžīga, vismaz priekš manis.
Aleksandra Čaka dzejā liela uzmanība tiek pievērst pilsētas tēlam. Dzejnieks pievēršas gan pilsētai kā tādai, gan dzīvei pilsētā, gan arī pilsētnieku dzīvei. Neskatoties uz dzejniekam piemītošo reālismu, liela nozīme Aleksandra Čaka dzejā ir krāsām. Dzejnieks izmanto krāsas, lai pastiprinātu lasītāju izjūtas, lai piešķirt kādam notikumam specifisku noskaņojumu. Biežāk sastopamās krāsas Aleksandra Čaka dzejā ir sarkana, balta, melna, zaļa, dzeltena, brūna, pelēka un zila.
Sarkanā krāsa Aleksandra Čaka dzejā ir polisemantiska, varētu pat teikt, ka tā ir ambivalenta. Tā var būt saistīta kā ar baudu un mīlu, tā arī var būt par nelaimes vēstnesi. Dzejnieks diferencē sarkanās krāsas nokrāsas, tiek minēta sārta, rozā un asins sarkanā krāsa. Sarkanās krāsas erotiskā izpausme ir jūtama dzejolī “Atzīšanās” :
“Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:…
