Darbība norit Sorina muižā. Starp trešo un ceturto cēlienu paiet divi gadi.
Maša atraida Medvedenko izmisīgo, neremdināmo mīlu. Trepļevu nomoka viņa mātes savādā daba – greizsirdība, vēlme vienmēr tikt novērtētai, skopums, māņticība un apziņa par to, ka tā ir mūžam jauna. Trepļevu arī neapmierina teātra jaunā, samākslotā būtība. Viņš izjūt sevi kā niecību, mātes izsmalcinātās sabiedrības tuvumā. Trepļevs ir neprātīgi iemīlējies Ņinā. Ņinas tēvs un pamāte nevēlas, lai viņa iesaistītos šajā bohēmā un kļūtu par aktrisi. Viņa gan ir citās domās: „Bet mani velk šurp uz ezeru kā kaiju... Man sirds ilgojas pēc jums.” Trepļevs norāda Ņinai, kā būtu jāspēlē: „Dzīve nav jātēlo tāda, kāda tā ir, ne arī tāda, kādai tai vajadzētu būt, bet tāda, kādu mēs to iedomājamies savos sapņos.” Trepļeva iestudētā izrāde attēlo to „neko”, kas būs pēc 2000 gadiem. Ņina attēlo vienīgo dvēseli, kur mājo it viss, bet ap viņu visa pasaule jau sen esot izmirusi. …
