Mana vecvecmamma šo sauli pameta deviņdesmit gadu vecumā. Šogad, 18. novembrī, Latvijai apritēs deviņdesmitā gadskārta. Jā, vecvecmammas mūžs bija garš, taču to pašu nevaru teikt par savu dzimteni. Tā vēl jauna, pat ļoti. Un, lai arī jauna, tomēr piedzīvojusi dikti daudz.
1918. gada 18. novembrī pasaules šūpulī dienasgaismu ieraudzīja Latvijas Republika. Beidzot neatkarīga un no citu tautu varas jūga brīva Latvija. Taču līdz tam tika iets ļoti sarežģīts un garš ceļš. Tikai 19. gadsimta vidū latviešos radās pašapziņas iedīglis. Taču skaļi par to neviens nerunāja, visi klusēja un klusi arī ticēja skaistam sapnim par savu valsti. Neviens nerunāja vēl arī 1905. – 1907. gada revolūcijas laikā – Krievija prata izmantot savu pārspēku. Tauta bija iebiedēta. Taču ne pazemojums, ne izlietās asinis neiznīcināja nacionālisma garu, tieši pretēji – jo asāk cariskā Krievija reaģēja uz tautas prasībām, jo vairāk auga latviešu pašapziņa. Un tā izauga. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tomēr atklājās Krievijas nespēja pašai sevi aizstāvēt, tāpēc tika izdota pavēle pirmo latviešu strēlnieku bataljonu formēšanai. Jā, beidzot kāds arī runāja par brīvu tēvzemi.…
