Tēvs Roplains.
Šajā darbā atklājas Krustiņa un viņa tēva Roplaina mīlestību vienam pret otru, taču attiecību traģismu nosaka Krustiņa vēlme, bet nespēja laboties, kā arī tēva nelokāmā morālā pārliecība, kas neļauj samierināties ar dēlu – zagli. Manuprāt, Krustiņš, pats negribot, grūž postā ne vien savu, bet arī citu dzīves. Pie vainas nav tikai viņš viens – es uzskatu, ka daļa vainas jāuzņemas arī tēvam, jo, naudai pakaļ skriedams, viņš nav pietiekami pieskatījis dēlu. Pēc manām domām, vieglāk dzīvot, ja izvirza mērķi, zina, pēc kā tiekties, ko grib sasniegt. Ir gandarījums par ikvienu paveikto darbu, kas palīdz virzīties tuvāk mērķim, bet Krustiņš neredz mērķi, kam savu dzīvi varētu ziedot. Attiecības starp tēvu un dēlu sastāv vien no abu vēlmes laboties, piekāpties, ticēt savam un otra spēkam, patiesumam, labajiem mērķiem, taču arī pagātne ir pārāk dziļi atstājusi pēdas abu dvēselēs – gan Krustiņa parādi, slinkums, neizpildītie darbi, meli, gan tēva audzināšanas principi, nelokāmā morālā pārliecība, savas taisnības neapstrīdamība. Tas viss noved pie traģēdijas. Tēvs ir spējīgs pat uz slepkavību – nošaut savu dēlu – tikai tādēļ, ka dēls ir zaglis. Visu var piedot, tikai dēlu – zagli – ne!…
