Pirmais psiholoģijas virziens, kas izvirzīja bērnu-vecāku savstarpējās attiecības, kā nozīmīgu faktoru bērna personības attīstībā, ir klasiskā psihoanalīze. Psihoanalīze ir kļuvusi par noteicošo virzienu bērna attīstības pamatjēdzienu izstrāde, kurā galvenā loma ir veltīta bērnu un vecāku attiecību problēmai (E.Eriksons, K. Horneja u.c.). Populārākā ir pieķeršanās teorija (D. Boulbijs). Centrālais jēdziens piesaistes teorijā ir "iekšējās darbības modelis", kurā bērns izzina sevi caur mātes attieksmi pret viņu, māte tiek uztverta kā pašsakarību avots. Šo sarežģīto attiecības oriģinālais variants, tiek saprasts kā attieksme pret sevi un tuvu pieaugušo, kas sniedz drošības sajūtu (Boulbijs, 1998).
Literatūrā vecāku emocionālajai attieksmei pret bērnu ir izdalīti vairāki attiecību tipi no beznosacījumu pozitīvam līdz galēji negatīvam.
• Beznosacījumu emocionāla bērna pieņemšana (mīlestība un pieķeršanās "vienalga par ko"). Beznosacījumu pieņemšana nozīmē, ka vecāki nošķir bērna personību un uzvedību. Negatīvs vecāku novērtējums un nosodījums konkrētai bērna rīcībai neizraisa emocionālu noliegšanu un personības pašvērtējuma samazināšanos (Karabanova, 2005). …
