Ievads
Mūzikas dzīve 18.gs. bija plaša un sazarota. Visintensīvāk mūzika attīstījās Vācijā, kur īpaši tika izkoptas oratorijas un mesas – gan baznīcas, gan koncertvariantā. Liela nozīme bija J.S. Baha ģeniālajām dotībām. Gadsimta otrā pusē, bagātinājusies ar itāļu, franču laicīgās mūzikas ietekmēm, izveidojās Vīnes klasiskās mūzikas skola. Haidna, Mocarta mūzika kā arī Vīnes skolai tuvie Gluks un Bēthovens radīja izcilu simfonisko uz kamermūziku, kā arī operu. Vīnes klasikas jēdziens nebija nacionāli ievirzīts. Tas sintezēja nozīmīgākos vācu, franču un itāļu mūzikas sasniegumus, iegūstot vispāreiropeiskas mākslas iezīmes.
18.gs. otrā puse un 19.gs. sākums ir vācu klasiskās mūzikas lielais laikmets, kad savus nemirstīgos darbus radīja Vīnes klasiķu trijotne: Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts un Ludvigs van Bēthovens. Savos skaņdarbos paužot dziļu humānismu un tā laika progresīvas idejas, viņi pārveidoja mūzikas valodu, radīja jaunas mūzikas formas un žanrus. Viņu mūzikai piemita tāds dvēseliskums, apgarotība un spēks, ka tā aizrāva ikvienu klausītāju.
Vīnes klasiķu radītā mūzika dzīvo vēl šodien. “Pret patiesi skaisto mākslā laiks ir bezspēcīgs” (A.Serovs).
…
