Neviens nebija pazīstams, jo vienam bij dzērves knābis, otram svēteļa deguns, citam vērša ragi un vēl kādam lāča purns.” Čigāni griezās dejas virpulī pa istabas vidu. Pēc dejas saimnieks viņus pacienāja ar šņabi un pīrāgiem, pēc tam visi nometa savas maskas un izrādījās, ka tie ir Straumēnu kaimiņi. Tā Ziemassvētkus svinēja Straumēnos. Ja Lieldienu un Jāņu svinēšana ir gandrīz tāda pati, kā šajā poēmā aprakstītā, tad Ziemassvētkos ļoti daudz kas ir aizmirsts un nenotiek tā, kā agrāk. Vismaz ne manā ģimenē. Mēs nebraucam uz baznīcu, un diemžēl arī ķekatnieki pie mums nenāk. Tas vairs nav tik aktuāli kā manā bērnībā, jo, kad bijām mazi, ar brāli paši pārģērbāmies un devāmies ķekatās, tas šķita ļoti jautri un interesanti!
Šī poēma uzbūra brīnišķīgu ainavu par seno latviešu dzīvi, ikdienu un svētkiem, laikam tāds arī bija E. Virzas mērķis – atstāt piemiņu par tautas tradīcijām un ikdienu nākošajām paaudzēm. Man pašam bija iespēja uzzināt, cik ļoti manas ģimenes svētku svinēšanas paražas atšķiras vai līdzinās Straumēnos aprakstītajām. Un rezultāts mani priecē, jo mēs svētkus svinam latviešu garā! Tas nekas, ka ir arī lietas, kas atšķiras. Tas pat ir pieņemami, jo laiki taču mainās.
…
