Grāmatniecības pirmsākumi Latvijā

Par grāmatniecību pieņemts apzīmēt ar grāmatu ražošanu, izplatīšanu, glabāšanu un lietošanu saistītu kultūras un praktiskā darba nozaru sistēmu. Katrai tautai grāmatniecība saistās ar nacionālās kultūras, literatūras, mākslas attīstību un tās raksturojumu noteiktā vēsturiskā periodā. Ar tradīcijām, jauno tehnoloģiju iespējām, ekonomiskajiem un kultūras sakariem nacionālā līmenī un starptautiski, tautas izglītību, pašapziņu. Grāmatniecība ir kā spogulis, kas parāda tautas ekonomisko, kultūras un izglītības līmeni noteiktā laikposmā, jo tā saista visas šīs svarīgās cilvēka darbības sfēras. Tāpēc apzinot savas tautas garīgās un materiālās attīstības procesus, tendences, ietekmējošos faktorus, esību, interesanti ir sekot līdz grāmatniecības attīstībai. Temata aktualitāte. Kursa darba tematika ir veltīta agrīnam latviešu tautas grāmatniecības attīstības posmam – no iespējamiem pirmsākumiem, par kuriem ir atbilstošas vēstures liecības, līdz 18. gs. beigām. Šis periods ir interesants ar to, ka pakāpeniski attīstās latviešu rakstu valoda, parādās reliģiska satura grāmatu tulkojumi latviešu valodā, rodas oriģināldarbi. Vācu garīdzniecība un muižniecība pievēršas latviešu izglītošanai, iespieddarbi tiek veltīti arī nevācu iedzīvotājiem. Pētījuma problēma. Kopumā pasaulē grāmatniecība ir nogājusi garu un interesantu attīstības ceļu – sākot no vienkāršiem simbolu attēlojumiem līdz mūsdienu sarežģītiem izteiksmes veidiem un tehnoloģijām. Noteiktos vēstures posmos tās attīstība dažādām tautām nav notikusi vienmērīgi. Senajās civilizācijas valstīs, piemēram, Grieķijā, Romā, Ēģiptē, grāmatniecība jau bija sasniegusi augstu attīstības līmeni, citās tajā pat laikā bija radušies tikai pirmie tās aizmetņi. Pastiprinoties kontaktiem starp tautām, norit intensīvs mijiedarbības process. 12. – 13. gs. un vēlākais posms Baltijas tautām bija šis intensīvās mijiedarbības periods, tāpēc tā izpēte palīdz mums izprast savas tautas kultūras attīstību. Mērķi un uzdevumi. Izmantojot pieejamos literatūras avotus, veidot pārskatu par latviešu grāmatniecību no tās iespējamiem pirmsākumiem, līdz 18. gs. beigām. Sistematizēt iegūto materiālu, cenšoties parādīt atsevišķus grāmatniecības posmus, to saistību ar galvenajiem politiskiem un ekonomiskajiem notikumiem Latvijā. Cenšoties skaidrot to lomu latviešu kultūras dzīvē, tās attīstībā. Teorētiskā bāze. Latviešu autoru apcerējumi par grāmatniecību, vēsturiskie izziņas materiāli. Pētniecības metodes. Analītiskā un aprakstošā. Informācijas meklējumi, tās sistematizēšana, apraksts un analīze. Izpētes pakāpe, novitāte. Latvijas grāmatniecībai ir veltīti vairāki apjomīgi darbi. Tā raksturota gan saistībā ar latviešu kultūras vēsturi, literatūras attīstību, izglītību un citām līdzīgām tautas kultūras izpausmēm. Taču mēģinājums rast nedaudz citādu apskata un izklāsta veidu un formu, manuprāt, arī uzskatāms par sava veida novitāti. Uzskatu, ka izpētes iespējas šajā jomā joprojām ir lielas, jo apjoms, ar kādu tiek apzināts iespējamais izziņas materiāls, tā analīzes detalizācijas pakāpe, kopsakarību meklējumi un iespējamie secinājumi, nekad nebūs izsmeltas. Praktiskie rezultāti. Strādājot pie kursa darba esmu guvusi padziļinātu izpratni par Latvijas agrīno grāmatniecību, praktizējusies apkopojoša materiāla veidošanā un noformēšanā. Darba struktūra. Pirmajā nodaļā apskatīti grāmatniecības pirmsākumi Latvijā, jeb to, ko varētu attiecināt par grāmatniecības aizmetņiem, aprakstītas ziņas par Latvijas teritorijā atrastajām rakstu zīmēm, kas tapušas pirms vāciešu ekspansijas 12. gs. Otrajā nodaļā aprakstīts periods, kad grāmatu veidoja no rokrakstiem. Trešā nodaļa veltīta grāmatniecības attīstībai pēc Gūtenberga revolucionārā izgudrojuma – grāmatu drukāšanas, izmantojot atlietus burtus. Pēdējā – ceturtā nodaļa veltīta periodam, kad aizsākās aktīva grāmatu drukāšana Latvijā un sāka parādīties pirmās grāmatas latviešu valodā.