Mans viedoklis ir ka Latvijas izglītības sistēma teorētiski ir vērsta uz skolēnu „izaudzināt viņu par fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu, radošu kultūras personību” kā tas ir definēts izglītības likumā, bet praksē ir pavisam savādāk, jo tur priekšplānā, manuprāt, izvirzās zināšanas nevis bērns – skolēns.
Galvenie iemesli, kas man tā liek domāt ir, pirmkārt jau lielais mācību programmu apjoms un grūtības pakāpe. Netiek pievērsta uzmanība galvenajam – vai skolēnam šīs zināšanu apjoms nav pa grūtu konkurētajā vecumā, un vai tā viņam nav pārlieku liela slodze.…
