Latvieši līdz pat 19. gs. Otrai pusei bija zemnieku tauta, kuru senči kopš
vissenākajiem laikiem apmetnēm izvēlējās sausākos upju krastus, purvu salas un
paugurus, meklēja kur zeme vieglāka un ātrāk apžuva pavasaros, kur lapu koku
pelni padarīja auglīgākus līdumus. Pelnu mēslotā zeme deva ražu divus trīs ga-
dus, tad līdums bija jāatstāj atmatā. Tā pārvarētās krūmāja, un ik pēc 10 – 20
gadiem atkal bija jānāk līdumniekam ar cirvi un uguni.
Koka spīļarkls ar dzelzs lemešiem un vērstuvi bija universāls darbarīks,
izceļams pirms katra šķēršļa akmeņainajos laukos vai sapņainajos līdumos, pie-
mērots velēnas uzplēšanai un iesētā aparšanai. Atsevišķu kultūru audzēšanai to
lietoja līdz pat 20. gs. 40 gadiem. Egļu zaru, pīto un koku tapu ecēšu nomaiņa
ar dzelzs tapotajām notika vairāku paaudžu laikā un beidzās tikai mūsu gad-
simtā.
Visu vērtību mērs bija graudaugi: mieži, kvieši un auzas, bet jo sevišķi ru-
dzi. Iesēti rudenī, tie nogatavojās nākamā gada jūlija beigās – augusta sākumā.
Tad pļaut jeb „saņemt Jumi” izgāja latgaliešu sievas ar sirpjiem, vidzemnieku un
zemgaliešu saimes ar vienrocēm un kurzemnieku vīrieši ar garkātu izkaptīm. Ku-
līšu likšanā vidzemnieki rūpējās ne tik daudz par skaitu, bet izvērsa virsū lieka-
mo kūlīti statiņam par cepuri; kurzemnieku statiņi stāvēja neapsegti.…
