Runājot par personību, es uzskatu, ka cilvēks nepiedzimst par personību, bet par tādu kļūst dzīves laikā. Un šajā personības veidošanās procesā, kura sākumposms ir apmēram 4-5 gadi, liela nozīme ir videi, kurā indivīds aug, apkārtējiem cilvēkiem, pirmām kārtām ģimenei, un attiecībām ar ģimenes locekļiem. Liela nozīme ir ne tikai psiholoģiskajiem faktoriem, bet arī sociālajiem un vēsturiskajiem faktoriem. Un daudziem psihologiem ir sava nostāja un uzskati attiecībā uz to, kas veido personību un cik garš ir personības veidošanās process. Tāpēc dominē diezgan atšķirīgi viedokļi.
Kā pirmo minēšu Freidu un viņa uzskatus par personības veidošanos un attīstību. Freids ir tas, kurš visvairāk pēta to, kas cilvēka personībā nav apzināts un kas veidojas uz tā pamata. Viņš uzsver, ka tieši cilvēka iekšējās domas un koflikti ir personības attīstības virzītājspēks, un personības attīstība notiek kā Id, Ego un Superego nemitīga savstarpēja cīņa, tie papildina viens otru un kontrolē, lai neveidotos iekšēji konflikti. Freids akcentē arī bērna attiecības ar vecākiem jau agrā bērnībā, uzsverot, ka tās ir ļoti nozīmīgas bērna tālākajā dzīvē. Es noteikti piekrītu Freidam, ka attiecības ar vecākiem agrā bērnībā iz ļoti nozīmīgas, jo vecāki ir bērna pirmie socializētāji – viņi bērnam iemāca ētikas un uzvedības normas un citas zināšanas un prasības, ko izvirza sabiedrība, lai indivīds varētu sociāli adaptēties tajā.…
