Zemes gravitācijas lauks

Gravitācija – 2 ķermeņu mijiedarbības spēks, ar kuru tie pievelk viens otru. Gravitācija ir vielas īpašība; tās avots ir viela. Tāpēc katrā telpas punktā ap katru vielas gabalu ir konstatējami gravitācijas spēki. Šo telpu sauc par gravitācijas lauku. Arī ap zemeslodi pastāv gravitācijas lauks, tāpēc ikkatrs notikums Zemes dzīvē norisinās gravitācijas laukā. Zemes gravitācijas lauka intensitāte katrā vietā ir vērsta perpendikulāri Zemes virsmai. Tiek uzskatīts, ka dabā ir 4 fundamentāli mijiedarbības spēki: gravitācijas, elektromagnētiskais, vājais un stiprais kodolspēks. Gravitācija ir vājākais spēks no šiem.
Ņūtona vispārējās gravitācijas likums apgalvo, ka jebkurš priekšmets pievelk jebkuru citu priekšmetu ar spēku, kas tiek virzīts pa iedomātu līniju starp tiem. Šis spēks ir proporcionāls ar abu priekšmetu masu reizinājumu, bet apgriezti proporcionāls attālumam starp abiem priekšmetiem kvadrātā.
Tā kā Zeme faktiski ir elipse saplacināta polos un izliekta ekvatorā. Centrbēdzes spēks ķermeni prom no ass, ap kuru tas rotē. Tas Zemes rotācijas dēļ samazina gravitācijas spēku objektam netālu no ekvatora, salīdzinot ar tādu pašu objektu, kas atrodas uz kāda no Zemes poliem. Tā rezultātā jūras līmenis uz ekvatora ir izliekts. 1
Plūdmaiņa – paisums un bēgums ir novērojams 2 reizes katru dienu. Neviens to pilnībā nespēja saprast līdz pat 17. gs, kad Izaks Ņūtons formulēja gravitācijas likumus. Plūdmaiņas ietekmē Mēness un Saules gravitācijas spēks. Attālums starp Zemi un Mēnesi ir konstants un centrbēdzes spēks uz Zemes ir vienāds, bet gravitācijas pievilkšanās spēks dažādās vietās atšķiras. Punktā, kas ir vistuvāk Mēnesim, gravitācijas pievilkšanās spēks būs lielāks nekā centrbēdzes spēks, tāpēc jūras līmenis tiek izliekts uz Mēness pusi, savukārt tālākajā punktā tas būs ieliekts. Citos punktos uz Zemes virsmas plūdmaiņu izraisošais spēks ir centrbēdzes un gravitācijas spēku summa. …