Mūsu dzīve iet uz priekšu, tā ir tikai viena un negriezīsies atpakaļ, lai izdabātu kādam. Dzīve ir kā autobuss, ar pieturām un galapunktu. Autobuss ir dzīves paātrinājums, kas iet uz priekšu, nepakļaujoties nevienam. Tas traucas pa maršutu plānotu, tālāk - dzīvēs mūsu.
Mēs iekāpjam autobusā un izvēlamies sēdvietu to ērtāko, ar skatu uz priekšu vai atpakaļ, nākotnē vai pagātnē. Autobuss izkustas, un mūsu ceļš sākās. Mūsu dzīve sākas. Mēs dedzīgi vērot sākam, un censties notvert mirkli katru, kas aiz loga ātri zib. Mēs tveram dzīvi savu. Taču mūsu ceļam kļūstot ilgākam un dzīves gadiem garākiem, sāk zust mūsu interese, tāpat kā pēdas aiz autobusa, kas ar laiku izplēn gaisā. Mēs iegrimstam sarunās, grāmatās un galu galā paši sevī, mēs nepamanām, cik strauji viss mainās, cik ātri zib mirkļi aiz loga. Un, kad sastrēgumā iestrēgstam un risinājumu nerodam, mums gribas pamest autobusu savu, kas iestrēdzis un mūs pievīlis. Kad jau solis mūs no durvīm šķir, autobuss sāk kustēties. Un par laimi vai par spīti, minūte, ko vilcinājāmies izmaksā mums gadu. Vai tas labi, vai tas slikti, to jums pašiem lemt, ne man.
…
