Klapītes
Klapītes darina pie koka pamatnes piestiprinot dēlīšus, kas, klapītes kustinot, klab.
Kokle
Cik var spriest no saglabājušāmies liecībām, kokle (kokles) ir sena baltu izcelsmes muzīka. Pirmās rakstītās ziņas par kokļu spēlmaņiem saglabājušās no XV gs. No baltu ciltīm kokles aizguvušas tuvumā dzīvojošās somugru (lībiešu kāndla, igauņu kannele, somu kantele u.c.) un slāvu ciltis (krievu gusļi). Kokle ir stīgu strinkšķināmmuzīka. Spēlējot kokli liek klēpī vai uz galda, Ar labo roku tiek radīta stīgu vibrācija, tātad skaņa, bet ar kreiso tiek klusinātas nevajadzīgās stīgas. Kokles skaņojumi bijuši dažādi, pārsvarā diatoniski. Apakšējai stīgai parasti ir burdona funkcija - tā skan visu laiku. Koklei ir izdobts trapecveida korpuss, kas pārsegts ar plānu dēlīti - deku. Stīgu tapas darinātas no koka un iestrādātas korpusa platākajā galā paralēli tā malai. Šaurākajā malā iestrādāts metāla stienītis, ap kuru aptītas zarnu, augu šķiedras, misiņa vai tērauda stīgas. Tradicionāli bijušas 6-9 stīgas, vēlāk arī padsmit.
Stabule
Stabule (stebule, stabuļa, birbīne, pīpere) ir viena no senākajām un izplatītākajām Latvijas teritorijā spēlētajām muzīkām. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka kaula stabules spēlētas jau sen pirms mūsu ēras. XVIII un XIX gs. etnogrāfiskajos materiālos gan minētas vairs tikai koka, mizas un niedres stabules. Niedres stabulei mēlīte jeb spiedze tiek iegriezta pašā niedrē. Tā rada īpatnēju, spiedzīgu skaņu.
…
