Kā zināms, nāvessods ir visaugstākais soda mērs, kas var tikt piemērots pret noziedzīgu personu, kura izdarītais noziegums ir sevišķi smags un sabiedrībai īpaši bīstams. Lielākajā daļā pasaules valstu, nāvessods ir aizstāts ar mūža ieslodzījumu, tajā skaitā arī Latvijā. Taču, lai arī varētu šķist, ka šis soda mērs ir mazāk bargs, jo tas tiešā veidā neatņem cilvēka dzīvību, jāsaka, ka tas, kādu ietekmi uz cilvēka psihi atstāj nemainīgas četras sienas, izolācija no apkārtējās pasaules, sabiedrības un apziņa, ka visdrīzāk nekad vairs netiks redzēta tā pasaule, kas ir aiz restēm, cilvēku soda daudz bargāk kā nāvessods, kas atņem dzīvību, bez sevišķām mokām. Un tomēr, vai ir vērts kļūt pašam par noziedznieku, sodot kādu ar nāvi? Šis jautājums patiesi rada dalītas izjūtas, jo nevar jau arī izslēgt cilvēcisko faktoru, kas saka, ka pastāv arī iespēja uz to, ka cilvēks labojās un apzinās izdarīto, un tomēr, vai pareizi atstāt dzīvus tos noziedzniekus, kuri apzināti atņēmuši vairāku cilvēku dzīvību?
Manu nostāju pret nāvessodu lielā mērā ietekmē ētiskie apsvērumi, proti, tas, ka nevienam cilvēkam nav tiesību atņemt dzīvību citam cilvēkam, lai arī kādu noziegumu viņš būtu veicis...
