Kopumā 90to gadu laikā bija noritējušas 6 lielas finansu krīzes – Meksikā 1995.gadā; Taivānā, Indonēzijā un Dienvidkorejā 1997.-1998.gadā, Krievijā 1998.gadā; Brazīlijā 1998-1999.gadā (Summers; 2000:5). Šajā darbā tiek aplūkota Āzijas valstu finansiālā krīze, tās cēloņi un sekas.
Samers raksturo trīs būtiskas iezīmes, kas ir kopīgas gandrīz visām finansu krīzēm – būtiskas svārstības tekošajā kontā; ekonomikas snieguma strauja krišanās un naudas pirktspējas mazināšanās. Jekura krīze vēsturē iekļauj trīs pamatstadijas – pirmkārt, pēc ilgas kapitāla ieplūšanas, investori sāk samazināt investīciju apjomu pēc dažādu makroekonomisko rādītāju lejupslīdes. Piemērām – augsts tekošā konta deficīts un budžeta deficīts un/vai augsta inflācija. Nākamajā fāzē pēc valsts makroekonomisko rādītāju novērtēšanas, investori pievēršas citu investoru uzvedības novērtēšanai, kas bieži vien tiek izmantota kā nogaidīšanas taktika informācijas trūkuma apstākļos. Trešā fāze, kad sākoties panikai notiek kapitāla aizplūšana, ir saistīta ar valūtas kursa krišanos un slēgta pieeja kapitāla trigum, kuru tikai pastiprina minētā kapitāla aizplūšana Šajos apstākļos samazinās reālie ienākumi un attiecīgi arī patēriņš, kas attiecīgi izraisa plašu ekonomisko krīzi (Summers; 2000:5).…
