Krājuma, kuru izvēlējos lasīt, nosaukums ir ‘’Antracīts’’. To, kā tas sasaucas ar krājuma saturu, lielā mērā izsaka pats krājuma tituldzejolis ‘’Antracīts’’, kurā tēlots kaut kas, ko dzejnieks no malas novērojis, kas it kā tieši neattiecas uz viņu, bet dzejniekā izraisa kādas īpašas izjūtas. Bieži, uztverot to kā dzejniekā ilgi briedušu izjūtu, nevis garām slidošu noskaņu, kas tiešām nav uz viņu attiecināma, tās ir atmiņas, pagātnes uzplaiksnījumi, kaut kas zudis, dedzis kā ogles- antracīts, bet tomēr dzejniekā gruzd- izraisa asociācijas. Vairāk ir dzejoļu par pagātni, tās nozīmi nākotnes veidošanā, kā ‘’ Vasara’’, ‘’Atmiņas’’, ‘’Meldera aiziešana’’, ‘’Pilsēta’’, par globālām problēmām un vēl citām tēmām. Antracīts, ogles, manuprāt, saistās ar šiem pelniem- ‘’pāri palikušo pagātni’’, uz kuras celt nākotni.…
