Kinematogrāfiska vēstījuma veidošanā kā sintezētā mākslas veidā tiek kombinēti, kodēti strukturēti stilistiski elementi, kuri nevis vienkārši sarežģī tajā ietverto darbību loģiku, bet konstruē iekodēto jēgu un nozīmi- arī laika un telpas saspēlē. Jo netradicionālākus risinājumus šo jēdzienu kinematogrāfiskā izpildījuma uztverē mums piedāvā vēstītāji, jo saistošāka tās interpretēšana, un ja šim piedāvājumam piešķir jau iepriekš izzinātu un apstiprinātu kino kategorijas kvalitāti, tad laika un telpas risinājums kļūst par nopietnu komponentu tā, ko varētu saukt par „kvalitatīvu kino”, radīšanā.
Zināms, ka, lai veidotu filmu, nepieciešams sākotnējs tekstuāls risinājums (piemēram, scenārijs, dramatizējums vai arī pirms tā varbūtēji pastāvošs prozas darbs), kurš arīdzan satur savas vēstījuma šķautnes laikā un telpā. Laiks un telpa ir tās mākslas darba tapšanas kategorijas, kuru piedāvātā tekstuālā interpretācijai pilnībā jātransformējas vizuāla kustīga attēla uztverē- tās subjektīvā un objektīvā uztvere var noplacināt, paspilgtināt vai kardināli kropļot vēstījuma jēgas klasisko virzību. Un, ja šī transformācija iejaucas teksta pamata darbībā, tad šie elementi var spēji šķirt filmu no tās sākotnējā sižetiskā vēstījuma, kā arī filmā pat sākt „dzīvot paši savu dzīvi”. …
