Kas ir sofistika un kā tā izpaužas mūsdienās?
5.gs. p.m.ē. Grieķijā radās jauns filozofijas virziens - sofistika.
„Sofistika (grieķu val. sophistēs - gudrais, meistars) - filozofijas virziens Grieķijā 5. gs. p. m. ē.; arī māka asprātīgi vadīt diskusijas, izmantojot dažādus veiklus un viltīgus paņēmienus.”5
Nosaukums sofistika radies no vārda sophia, kas nozīmē „prasmes, zināšanas, izveicību jebkurā darbības jomā; viltība, gudrība, pieredze; zināšanas intelektuālajā darbībā; augstākā, patiesā gudrība”, bet vārdam sophistēs ir nozīme „prātnieks, lietpratējs savā nozarē, prasmīgs runātājs, lielībnieks, viltnieks, krāpnieks”.
„Pirmie, kas savu pārdomu centrā liek cilvēka dzīvi, ir sofisti (5. gs. otrajā pusē), tā saucamā grieķu apgaismības laikmeta inteliģences pārstāvji: runātāji, advokāti, „profesori” un strīdus mākslinieki, kas sevi dēvēja par „gudrajiem” – sofistiem. Sofistu pamatatziņu ir formulējis Protagors (ap 480 – 410) savā slavenajā teikumā: „Cilvēks ir visu lietu mērs: esošo ka tās ir, un neesošo, ka to nav.”6
Lielā mērā sofistikas rašanās saistīta ar demokrātijas izplatīšanos grieķu polisās un pirmām kārtām ar Atēnu demokrātiju. Aktīvai sabiedriskajai un politiskajai dzīvei, debatēm tautas sapulcē un tiesas sēdēs, bija nepieciešamas zināšanas par tiesībām, valsti, cilvēku, morāli.
Sofisti bija pirmie profesionālie apkārtceļojošie skolotāji, kas par labu samaksu mācīja retoriku -runas sastādīšanu, tās satura veidošanu, diskutēšanas mākslu, kā arī dažādas zinības, īpaši politikas jomā. …
