Eiropas integrācijas teorijas ir aptvērušas dažādus ES procesus un paplašināšanos, taču paplašināšanās, it īpaši CEA valstu virzienā, ilgu laiku netika pietiekami apskatīta teorētiskajā līmenī. Pastāvēja daudzi deskriptīvi darbi, kas balstījās pamatā uz empīriku, nevis izstrādāja teorētisko bāzi, kas radīja „teorētisko vakuumu” Eiropas integrācijas procesu pētniecībā attiecībā uz paplašināšanos uz austrumiem. Taču zināmā mērā arī šo paplašināšanās procesu var ietilpināt katrā no Eiropas integrācijas teorijām, lai arī ne katra no tām pilnībā spēj to izskaidrot.1
Būtiska ES integrācijas procesu skaidrošanā bija liberālā intergovernmentālisma teorija, kas par galveno integrāciju virzošo spēku uzsvēra tieši nacionālās intereses, ko noteica valstu iekšpolitiskā situācija un sabiedrība savā cīņā par politisko ietekmi, kas savukārt nosaka ārpolitikas prioritātes un pieņemamās alternatīvas. Pēc šīs teorijas uzskatiem, iekšpolitikas izpratne ir obligāts priekšnoteikums sekmīgai stratēģiskas starpvalstu sadarbības un mijiedarbības analīzei.…
