-
Mūsdienu filosofija - Fridrihs Nīče
Fridrihs Nīče (1844-1900) nav filosofs vārda parastajā nozīmē. Pats par sevi viņš teicis: esmu priesteris dzejnieks, zinātnieks un prātnieks. Vēl citiem vārdiem - es esmu dinamīta Viņa domas uzspridzina visu iepriek šējo laikmetu kultūru, vērtības, priekā status. Nekas nepaliek savā vietā Eiropas filosofija nav pazinusi nevienā tik radikālu un nesaudzīgu domātaju kāds ir Nīče. Līdz pamatiem noārdo šajā un vērienīgajā kritika Niče ir skaists, spēcīgs un ļoti ietekmīgs domātājs, kas bija spējīgs pilnīgi "nogrūst pie malas" Hēgeļa milzīgā loģisko sistēmu un aizsākt jaunu do māšanas un pasaules izjūtas laikmetu. Nīčem mēdz pārmest to, ka viņa filosofija ir nesistemātiskai pretrunu pilna. Uz klasiskās filosofijas fona tā patiešām tāda ir. Ničes domas grūti apkopot vienā veselumā, jo viņš neveido stingri noslēgtu, jēdzieniski definētu filosofiju. Viņa domas "plosās", tekstus pārpilda salīdzinājumi, metaforas, tēli. Nav nekas neparasts, ka vienā lappusi Nīče apgalvo vienu, bet nākamajā pavisam kaut ko citu. …
Fridrihs Nīče 19. gs. otrajā pusē būtiski maina Eiropas filosofijas noskaņas. Klasisko filosofiju nomaina postklasiskā filosofija. Postklasiskās domāšanas spilgta izpausme ir Nīčes izstrādāta dzīves filosofija, kas par galveno atzīst nevis pratu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Ničes filosofija veidota īpašā literāri izsmalcinātā stilā bez centieniem sistematizēt domas vai novērst pretrunas. Viņa mācībā saskatāmi pieci mezglu punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās. Nihilisms ir visu pastāvošo vērtību, normu, principu noliegums. Nīče aicina pārvērtēt pilnīgi visas vērtības, kultūru, morāli, cilvēka izpratni. Viņš ļoti asi kritizē kristietību, uzskatot, ka līdzjūtības, žēlsirdības, tuvākā mīlestības, pieticības jūtas degradē cilvēku dzīvi. Pārāk daudz tiek žēlots un attaisnota \"mazais\", zemiskais, pār pasauli jau sācis valdīt pūja cilvēks. Niиe izvirza jaunu cilvēka ideālu - pārcilvēku. Tas nozīmē sevis paša pārvarēšanu, pacelšanos augstāk dzīves piesātinājumā un cilvēcībā. Varasgriba, par ko runā Niče, nenozīmē varaskāri, centienus dominēt pār citiem cilvēkiem. Drīzāk tā ir spēka apziņai centieni intensificēt dzīvi. Mūžīgās atgriešanās idejai Nīčes filosofijā ir noteikta tikumiska regulatora loma. Tā liek cilvēkam dzīvot tā, lai katrs mirklis varētu kļūt mūžīgs un atgriezenisks. Šāds dzīves stils prasa bezgalīgu atbildību, kuras tik loti trūkst mūsdienu kultūrai, tāpēc Nīčes filosofijā netiek aizmirsta arī 20. gadsimtā.
