Kad Ž. Ž. Ruso apciemoja savu draugu cietuma kamerā, pār viņu nāca atklāsme - katrs cilvēks pavada savu dzīvi cietumā. Viņš saka: ''Cilvēks piedzimst brīvs, bet visur tiek iekalts važās,'' ''cilvēks dzimst civilizēts, bet mirst kā vergs.'' Viņš ticēja, ka jūtas ir atslēga, kas atslēgtu civilizētās sabiedrības cietumu un brīvība balstās uz individuālo gribasspēku un jūtām. (kas vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajiem iedvesmas avotiem angļu romantiķu poēzijā) Viņš arī uzskatīja, ka cilvēks savā būtībā ir labs, bet zinātne ir nelabā, civilizācija ir kaitīga un visas kultūras ir korumpētas. Daba mūs nekad nemaldina, tikai mēs paši sevi maldinām un lielākais ļaunums nāk no mums pašiem. Viņš sauca pēc pašas civilizācijas beigām.…
