Arī es esmu sastapusi šo mākslinieku. Lasot dzeju, es jutu, kā Čaks uz mani lūkojas caur vārdiem, kā būdams aiz žalūzijām. Klusā Vecrīgas ieliņā veroties spuldzēs kā zvaigznēs uz naksnīgās debess fona, es dzirdēju, kā uz trotuāra pukst viņa sirds, un tad es sapratu, ka iespējams viņš ir tas, kurš apvieno pagātni, tagadni un nākotni, jo, lai arī cik ilgi viņš ietu, viņš nekur tālu neaizies, jo vienmēr būs kāds, kurš atkal un atkal gribēs Čaku sastapt. …
