Dzintarainā pasaka
Ļoti skaista un patiesa ir šī pasaka, kas, manuprāt, stāsta par cilvēka dzīvi. Sākumā autors iepazīstina mūs ar kurmi, kuram ir dzintara zobs un kurš apsola autoru aizvest līdz Engures ezeram, lai tas atrastu savu dzintaru. Kad viņi ir nonākuši galā, sastop kurmjus, kas dzintaru iznieko – šeit dzintara gabali kliedz un žēlojas, bet kurmji viņu valodu nesaprot. Nākamajā darbnīcā strādā īsti meistari, kas ar katru dzintaru aprunājas, lai varētu izveidot to tieši tādu, kāds tas vēlas būt – tad arī dzintars mirdz vispatiesāk. Taču ir arī tādi meistari, kas veido no dzintara cilvēku īpašības.
Visi šie dzintara gabali – tas viss ir cilvēka īpašības, katra no tām ir raksturīga ikkatram no mums, kādam izpaužas spēcīgāk viena, kādam pavisam cita. Taču kurmji – tie esam mēs, cilvēki. Cits prot apieties ar savām vēlmēm, māk savaldīt un veidot savas īpašības un raksturu, cits to neprot. Vēl kāds ir sevi jau tiktāl izzinājis, ka spēj atrast to vienu īpašību, kas viņam ir visstiprākā un lauž ceļā visus šķēršļus, palīdzot gan sev, gan citiem.
Šī pasaka vedina mūs katru izzināt pašam sevi. Tā kā autors izvēlējās Mīlestības dzintaru, tad varam nedaudz uzzināt par to, kāda ir mīlestība – tā dzied, raugās tevī, liek tev justies labi, liek atcerēties brīnišķīgākos dzīves brīžus.
…
