Kultūras vēsture

"Jo universālāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš cenšas izprast sevi un jo daudzveidīgāk, daudzpusīgāk viņš izpauž un apgūst arī savu ķermeni", tā A.Rubenis savas grāmatas ievadā.
Ķermeņa izziņa ir tikpat bezgalīga kā pasaules kopumā vai gara izziņa. Indivīds ir fizikālās pasaules daļa, tam ir ķermenis caur kuru tiek saņemti jutekliskie iespaidi, bet tajā pat laikā indivīdam ir arī nemateriāls prāts, kas spējīgs zināt mūžīgās pasaules patiesības. Tam ir arī virzošs spēks – dvēsele. To varētu attēlot kā kaujas artu dzinēju, kuru vada pats un kuru ved divi zirgi – prāts un ķermenis. Prāts grib traukties uz debesīm – ideju valstībā, bet ķermenis grib nodarboties ar pasaulīgām lietām, kas saistītas ar sajūtām, un dvēsele atrodas starp šiem diviem pretējiem spēkiem, kas it kā cenšas vadīt, bet dzīvo un ir it kā atkarīga no ķermeņa "cietuma". "Dvēsele un ķermenis ir divas dažādas lietas: dvēsele ir nemirstīga, bet ķermenis ir tikai tās pagaidu vēlme" (Platons). Dvēsele ir tā, kas liek ķermenim darboties. Dvēsele ir spēka, spēju un īpašību kompozīcija – viens vienots veselums. Kultūras kontekstā dvēsele būtu jāienes kā cilvēka garīga darbība, vērtējot rezultātus kā materiālās vērtības paliekamību dažādos pirmsākumos, kā arī kultūras kā procesa lomu un formu.
Pasaules koks - raksturīgs mitoloģiski poētisks apziņas tēls, kas iemieso universālo pasaules koncepciju. Tam ir organizējoša nozīme konkrētās mitoloģijas sistēmās, tas noteica to iekšējo struktūru un galvenos parametrus (dzīvības koks, auglības koks, to saikni ar mākslu – tēlniecību, arhitektūru u.c., un saikni ar tradīcijām). Koks kā parasti novietots sakrālajā centrā un ieņem vertikālu stāvokli, kurā ir trīs daļas – saknes (apakšējā daļa), stumbrs (vidējā daļa) un zari (augšējā daļa). Pa vertikāli izpaužas pretstati: augša – apakša, debesis – zeme, zeme – apakšējā pasaule, uguns (sausais) – valgme (mitrais). …