Konflikts starp serbiem un albāņiem pēc Džeimsa Kera-Lindseja (James Ker-Lindsay) domām sākās pirmajā Balkānu karā1, kā rezultātā, Osmaņu impērijai zaudējot karā, Kosova tika sadalīta starp Serbijas un Melnkalnes karalistēm. Pēc II pasaules kara tika izveidota Dienvidslāvija, kurā tika iekļauta arī Kosova. Ar laiku Kosova mēģināja panākt, lai pārējās Dienvidslāvijas valstis atzītu viņu kā atsevišķu nāciju Dienvidslāvijas sastāvā, nevis Serbijas sastāvā, taču toreizējais Dienvidslāvijas līderis Josips Brozs Tito (Josip Broz Tito) atteica to izdarīt, pamatojot savu atteikumu ar to, ka tikai dienvidu slāviem ir tiesības uz savām republikām Dienvidslāvijas sastāvā. 1974. gadā Kosova kļuva par Serbijas autonomu provinci un ieguva tādu pašu statusu kā Serbijas ziemeļu province Vojvodina. Taču šāda veida subordinācija netraucēja Kosovai nacionāli attīstīties, pēc kā 1969. gadā Prištinā tika atvērta Prištinas Universitāte, kurā mācības notika albāņu un serbu-horvātu valodā.2…
