Pasaule. Tā ir tik liela un plaša, ka , iedomājoties par tās varenību, elpa aizraujas. Un šajā lielajā pasaulē katram cilvēkam ir savs zemes stūrītis, lielāks vai mazāks, kuru var mīlēt un lolot. Šis, kaut arī mazais, zemes pleķītis var būt pat nekopts un pamests, bet, ja cilvēks to ir iemīlējis, tad mīlēs to visu mūžu un citiem stāstīs par to kā par visskaistāko vietu zemes virsū, kuru nav iespējams salīdzināt ne ar vienu citu uz pasaules. Šīs jūtas ir vienas no visbrīnišķīgākajām. Tādas piemita arī Anšlavam Eglītim. To, cik ļoti viņš mīlēja Inciema muižu, var noprast pēc viņa romāna “Pansija pilī”. Muižas māja bija pamesta novārtā, izdemolēta un ļoti nolaista, bet Anšlavs Eglītis to šā vai tā uzskatīja par savu “pili”. Jaunības atmiņas vecumdienās ir ļoti dārgas A.Eglītim, un to sīkumu atcerēšanās nozīmē, ka atmiņas ir bijušas ļoti tuvas rakstnieka sirdij.…
