Grieķu rakstītās literatūras vissenākie pieminekļi ir Homēra poēmas ‘Iliada’ un ‘Odiseja’. Poēmu mākslinieciskā pilnība liecina, ka tām par pamatu ir noderējušas tautas sacerētas varoņdziesmas, mīti, pasakas, kā arī ilgā tautas daiļrades laikā veidotais episkais stils.
Grieķu tautas daiļradei ir raksturīgi visi tie paši veidi, kādi parasti atrodami katrā ģints sabiedrībā,- parašu un darba dziesmas, sakāmvārdi, mīklas, parunas, buramie vārdi, pasakas. Pats krāšņākais un īpatnējākais folkloras veids ir grieķu mitoloģija, uz tās pamatiem ir attīstījusies grieķu literatūra.
Mīti nebija atsevišķu cilvēku, bet gan visas tautas kolektīva radīti, tāpēc arī tie atspoguļo visas tautas pasaules uzskatu, nevis atsevišķa indivīda jūtas un uzskatus.
Grieķu tautas pasakas bija tuvas mītiem un atšķīrās no tiem tikai ar savu fantastiku, ar ‘nevēsturiskumu’. Bieži vien pasaku motīvi saplūda ar mītiem, piemēram, Trojas mītu ciklā tāds pasaku motīvs ir skaistās Helenes nolaupīšanas cēloņi. ‘Odisejā’ sevišķi daudz pasaku motīvu- tādi ir Odiseja stāsti par viņa ceļojumiem un piedzīvojumiem, piemēram, stāsts par vienacaino Kiklopu, par cilvēkēdājiem- lestrigoniem, par sirēnām un citi.
Arī fabulas ir viens no iemīļotākajiem folkloras veidiem; tās, stāstot par putniem un zvēriem, alegoriski tēlo cilvēkus un viņu attiecības. Fabulas parasti saistīja ar leģendārā dzejnieka Esopa vārdu (6.gs. p.m.ē.).…
