Aleksandrs Čaks

Tikai pateicoties stingrai mājas disciplīnai, es nepaliku par varenu kausli un samaitātu zēnu.

Desmit gadus vecs noliku konkursa eksāmenu uz pirmo klasi Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kuru nobeidzu Krievijā 1920. gadā. Šis dzīves sprīdis pieder pie jaukākiem manā līdzšinējā mūžā. Ģimnāzijas regulārais darbs un stingrā disciplīna pieradināja mani pie darba, vēl vairāk iemācīja mani darbu mīlēt. Man patika ne tikai kārtīgi un centīgi izpildīt savus skolas darbus, bet pat caurām pēcpusdienām sēdēt un lasīt grāmatas — visdažādākā satura. No palaidņa un visādu "pigoru" taisītāja es pamazām paliku par nopietnu zēnu. No 11-tā līdz 18-tam dzīvības gadam es tiku izlasījis milzums grāmatu: gandrīz visus redzamākos krievu rakstniekus, tad vācu, franču, skandināvu, angļu, spāniešu un itāļu tikai dažus, senie grieķi un romieši man tad ne visai patika, viņus sāku izprast tikai tagad. No zinātniskām grāmatām es izlasīju visvairāk darbus ar filozofisku saturu. Iepazinos ar ļoti daudz filozofijas ievadiem, dažām filozofijas vēsturēm, krietnu skaitu atsevišķu filozofu kā Kantu, Šopenhaueru, Nīcši, Hēgeli, Fihti, Spenseri, Anrī Bergsonu un citiem. Arī sabiedriskās un dabas zinātnes nepalika novārtā, tikai matemātika man nepatika un nepavisam nepatīk arī tagad. Tā bij tīri kā kāda lasīšanas slimība. Kā centrālā problēma, kas toreiz mani interesēja, bij sabiedrība.

Visa šī augšminētā bagātā lasāmā viela tika, zināms, visai bieži uzņemta bez kādas sistēmas, daudzreiz nesaprasta un vēl biežāk pārprasta. Bet tā skaistākā cilvēka īpašība ir jau kļūdīties! Cik patīkami atrast kļūdu, lai otrreiz viņu neizdarītu. Tomēr es daudz nenožēloju, ka esmu pāri darījis sev un tiem lieliem gariem, viņus pārprotot. Viens liels labums no visa tā man beidzot tomēr ir atlicis. Šie lielie rakstnieki un filozofi, kurus es tā mocījos saprast, ieaudzinājuši manī toreiz dziļi alku kļūt par tādu pašu, kādi ir viņi — skaidri un patiesi. Atzīstos — šī alka vēl tagad sēd manos kaulos, un es pielietoju viņu pie sevis kā paidagoģisku paņēmienu. Es pastāvīgi atkārtoju sev šādu frāzi: "Ja tu vēlies būt tāds, kādi ir viņi, tad tev jāstrādā sistemātiski un, cik iespējams, neatlaidīgi, jāizkopj savas spējas un raksturs, jo tagad tu vēl esi nekas!" Un, ja es kādreiz kļūšu par derīgu sabiedrības locekli un uzvarēšu savu nejēdzīgi lielo slinkumu, tad tikai pateicoties šai augšminētai metodei.…