Kam tad varēja ticēt, kas patiess un kas ne? Tikai un vienīgi pēc nojautas. Tagad pārlasot vecos izdevumus, vecvecāki šausminās, kā gan tādām muļķībām ticējuši. Bet kā gan neticēs, ja skolā, darbā, visur viens un tas pats. Un tad vēl tās Ļeņina bildes visur, par bērnudārza izlaidumā. Vecmammas tēvs esot bijis leģionā, daudz ko sapratis, tomēr bērniem teikt neko nevarēja, ej nu sazini, kam vēl izpļāpāsies. Tomēr avīzes viņš lasīja ar komentāriem un arī bērniem mācīja lasīt starp rindām.
Kad sākām runāt par propagandu, jautāju, cik daudz tās drukātajos medijos bija, un vai cilvēkus izdevās iespaidot. Arī šeit konkrētas atbildes nebija. Propaganda bija, un tās bija daudz. Bija cilvēki, kas fanātiski visam ticēja, bija, kas analizēja. “Mēs, jaunieši, jau daudz ko nezinājām. Gribējās jau ticēt labajam, bet mēs jutām, ka viss ir meli,” rūgti savu viedokli pauda vectēvs. Tikai 80. gadu vidū sāka rakstīt par Sibīriju, par izsūtīšanu, un tikai tad cilvēkiem atvērās acis.
…
