Par politisko partiju pirmsākumiem Latvijā var uzskatīt 19.gadsimta vidu, kad līdz Latvijai bija nonākušas, tajā laikā tik populārās nacionālisma idejas. Pēc vēsturnieka Edgara Dunsdorfa domām, latvieši aizstāvējuši savas nacionālpolitiskās idejas jau 17.gs. Latvieši, un jo sevišķi to izglītotākā daļa sāka sevi apzināties kā latviešu tautas daļu, ar tādām pašām tiesībām, kā citām Eiropas un pasaules tautām. Latvijas teritorijā sākās pastiprināta interese par tautas vēsturi, par tai raksturīgajam kultūras vērtībām. Latviešu inteliģence sāka organizēties un 1856.gadā radās kustība “Jaunlatvieši”. “Jaunlatviešu” mērķus un izcelšanos skaidro dažādi. Pēc Paula Dauges domām - “Rentes un hipotēku spaidi noveda plašas saimnieku masas pie izmisuma robežas. Cēlās balsis meklēt glābiņu, izpērkot rentējamo zemi par īpašumu. Šo ideju sāka plaši propagandēt 60. Un 70.gadu tautiskā prese. Šeit meklējama “Jaunlatviešu” laikmeta sakne, kura bija brīvas, turīgas, no muižniekiem neatkarīgas latviešu zemnieku iekārtas ideoloģija.”1 …
