No grāmatas beigās pievienotajām desmit māņticībām jeb “blēņu ticībām” var spriest par to, kādas tobrīd bijušas latviešu paražas un ticējumi . Senie latvieši uzskatīja, ka nav labi, ja vakaros slauka istabu, sukā galvu, mazgā muti, skatās spogulī vai svilpo. Viņi paredz nelaimi, kad suns kauc vai izkasa dobi, kad pūce brēc, ūpis vaid, dzeguze jumtā kūko, zaķis pārskrien pār ceļu, satiek pretī nākam sievieti; Jāņu un Ziemassvētku vakarā latvieši mēģina izzīlēt nākotni. Arī mūsdienās daudzas no šīm māņticībām tiek ievērotas un ņemtas vērā, taču tas vairāk attiecas uz vecākās paaudzes cilvēkiem.
Ir acīmredzams, ka Gotharda Fridriha Stendera “Pasakas un stāsti” ir milzīgs devums latviešu tautai, un šajā grāmatā sniegtās mācības un padomi ir noderīgi arī mūsdienās, par spīti gadu simteņiem, kas ir pagājuši kopš tās sarakstīšanas. Lai gan ir atsevišķas morāles, kurām es nepiekrītu, kā arī sižeti nereti ir pārāk dramatiski, šis darbs nenoliedzami ir fundamentāls pamats gan latviešu izglītošanai, gan arī literatūras attīstībai. Dažkārt man šķiet, ka „Pasakas un stāsti” ir palikuši „Augstās gudrības grāmatas” un Stendera dzejoļu ēnā, taču tas ne par mata tiesu nemazina šī darba vērtību. Protams, jaunajai paaudzei šīs grāmatas lasīšana varētu sagādāt grūtības- tā ir pieejama tikai fraktūrā jeb vecajā drukā. Bet vai mūsu literatūra būtu tāda pati arī bez Stendera darbiem? Par to es ļoti šaubos.
…
