Tiesību teorijā tiesības tiek uzskatītas par sarežģītu, daudzpusīgu un svarīgu sabiedrības parādību, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu, taču tiesību definīcija tiek meklēta arī mūsdienās. Neskatoties uz juristu, zinātnieku un katra no mums dažādiem viedokļiem par tiesību jēdzienu, tas nav neizskaidrojams. Laika gaitā tiesību jēdziens tiek papildināts ar dažādām jaunām atziņām, taču diez vai pēc gadsimtiem ilgas tiesību pastāvēšanas vēstures juristi, filozofi vai zinātnieki definēs absolūti jaunu tiesību jēdzienu. No viena visbiežāk sastopamā tiesību jēdziena skaidrojuma varam secināt, ka “tiesības ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un katra indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novēršanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem”.1
Progresīvie tiesību filozofi tiesības uzskata par cilvēka brīvības un taisnīguma mēru, vienāda mēra pielietošanu attiecībā pret dažādiem cilvēkiem. Jāatzīst, ka taisnīgums ir būtiskākā tiesību sastāvdaļa. Iepriekš tika noskaidrots, ka tiesības regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības, tātad viena no tiesību funkcijām ir nodrošināt sabiedrības dzīves regulāciju. Ideālā gadījumā, visiem ievērojot tiesības, notiktu sabiedriskās dzīves pašregulācija, paškontrole un pašdisciplīna.…
