Tetraloģijā „Pati ar savu vēju” (1982; 1984) rakstniece dodas sociālā piesātinājuma un psiholoģiskuma padziļinājuma virzienā. Šos darbus var saukt par avangarda literatūru, jo pirmais darbs „Varmācība” ir vēstījums ar septiņām atkāpēm, otrais darbs „Nodevība” - kāda stāsta anatomija. Līdz ar to ir pamats pieņemt, ka R. Ezeras daiļrades attīstībā sācies nākamais - trešais posms. „Dzīvot uz savas zemes” (1984), „Princeses fenomens” (1985), „Pie klusiem ūdeņiem” (1987), „Virtuvē bez pavārgrāmatas” (1989) – tie ir īsprozas darbi, kas veido nozīmīgu Ezeras daiļrades daļu, iezīmē virsotni visā mūsdienu latviešu stāstniecībā un novelistikā.
Grāmatas „Visticamāk, ka ne...” (1993) un „Visticamāk, ka jā..” (1996) veidotas kā dienasgrāmatas, kurās rakstnieces acumirkļu iespaidi lasītājam ļauj ieiet viņas uztveres telpā un palūkoties apkārt viņas acīm. Šo pasauli apsīd it kā burvju luktura gaisma, kurā pat ikdienišķais un pavirši garāmejot nepamanāmais iegūst valdzinājumu, nozīmību un mirdzumu. Cieši pietuvojoties robežai, kas šķir būtību no nebūtības, atskan atklāts vai slēpts jautājums - vai tas viss jau kādreiz bijis vai vēl tikai būs. Netveramības, irealitātes sajūta īpaši spēcīga pēdējo gadu darbos - „Pūķa ola” (1995), „Varbūt tā nebūs vairs nekad” (1997), un jau pēc rakstnieces nāves izdotajā – „Odas skumjām” (2003). Tie ir darbi, kuru sākotne rodama jau 60. un 70. gadu sacerējumos, taču pilnībā iekļaujas 21. gadsimta literatūrā un bagātina to.
…
