Latviešu tauta gadsimtiem ilgi ir bijusi apspiesta, tomēr tā vienmēr ir centusies nezaudēt savu identitāti, un vēlākos gadsimtos arī centusies atgūt savas zemes neatkarību. Visspēcīgāk cīņa par Latvijas neatkarību sāka izpausties 19. gs beigās un 20. gs sākumā. Sākās jauns posms latviešu tautas vēsturē.
Šajā laikā strauji sāka attīstīties rūpniecība, mainījās iedzīvotāju dzīves līmenis. Strauji augošajās pilsētās arvien pieauga cilvēku neapmierinātība ar pastāvošo kārtību, pamazām radās kreisi orientētas latviešu politiskās organizācijas. 1904. gadā šādas organizācijas apvienojās, izveidojot Latviešu Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Beidzot arī jaunlatviešu un Jaunās strāvas ilgu laiku popularizētie uzskati atrada atbalstu latviešu inteliģences vidū. Tiesa, tas gan notika pamazām. Lai arī kādas būtu šīs idejas, Latvija vēl joprojām nebija brīva – latviešu zemnieki atradās vācu muižnieku pakļautībā (Latgalē – poļu). Lielākajās pilsētās pašvaldībās bija tikai ietekmīgie vācieši, un reti kad izdevās panākt, lai pilsētas domē ievēl latviešu pārstāvjus. Turklāt, Latvijas teritorija bija cariskās Krievijas sastāvdaļa, kas nozīmēja, cenšanos Baltijas guberņu pārkrievot.…
