Batajam ik pa laikam uzrodas jautājums – kā būtu, ja es būtu Dievs? Atšķirība ir tā, ka cilvēkam mūžīgi ir eksistenciāli jautājumi – kāpēc es neesmu Dievs? Kāpēc es esmu tas, kas es esmu? Pretstatā tam, Dievam šādu jautājumu nav! Dieva persona neuzdod sev jautājumu par savu esību – Dievs zina iemeslu, kāpēc viņš ir, kas viņš ir! Šādā aspektā Batajs piešķir Dievam pārspēku attiecībā pret cilvēku. Būt par Dievu nozīmē kļūt trakam. Stiprāks par Dievu ir trakais, kurš saka “jā” visam, kas eksistē. No otras puses, kristiešu Dievs izvēlas, un viņam ir autoritāte izvēlēties. Dieva pasaule nav pilnīga. Dievs ir slims un tāds pats ir arī tas cilvēks, kurš atdarina viņa slimību pakļaujoties. Darbā “Vainīgais” Batajs norāda, ka Dievs nav cilvēces robežpunkts, kaut arī cilvēces robežpunkts ir dievišķs. Citiem vārdiem, autors norāda, ka patiesībā cilvēce ir dievišķa, piedzīvojot robežas. Jā, Dievs ir tālu prom, un, racionāli domājot, netverams cilvēkam. Bet, ja indivīds ļaujas iznīcinošam neprātam (domāts negatīvā izpratnēm, kam līdzi nāk ļaunums, vardarbība u.tml.), tad šai personai var rasties iespēja pārkāpt robežas un nonākt lielākā tuvībā vai saskarē ar Dievu. Tātad beigu beigās nākas secināt, ka Batajs kā vienīgo iespēju cilvēkam komunicēt ar Dievu saredz indivīda pakļaušanās destruktīvam neprātam un indivīda racionalitātes izslēgšanā. …
