Abi jēdzieni - pilsonība un nacionalitāte - nosaka indivīda statusu attiecīgajā valstī. Atšķirība iezīmējas faktā, ka pilsonība vairāk raksturo tehniskas un juridiskas attiecības starp valsti un personu. Piemēram, tādi pētnieki, kā Linda Bosniaka (Linda Bosniak) pilsonību iedala četros atsevišķos konceptos: pilsonību kā juridisku statusu, pilsonību kā tiesību kopumu, pilsonību kā politiskās aktivitātes formu un pilsonību kā identitātes un solidaritātes formu. Darba turpinājumā tiek sīkāk apskatīti abi pirmie iepriekšminētie koncepti.( Adler, 2000:4)
Demokrātiskās sabiedrībās pilsonības statuss tiek auksti vērtēts, taču formālas indivīda tiesības nenosaka sociālo, rasu un dzimumu vienlīdzību. Joprojām pasaulē ir valstis, kurās noteiktas rases pārstāvjiem nav tiesību piedalīties vēlēšanās vai ceļot, neskatoties uz to, ka viņi ir šīs valsts pilsoņi. Piemēram, Austrālijā aborigēni tiek dēvēti par „otrās šķiras pilsoņiem”. No kā var secināt, ka pilsonība nav neitrāls, bet no dzimtes, klases vai rases atkarīgs koncepts, kuru ietekmē dažādas grupu pozīcijas sabiedrībā, kas iemantotas caur gadsimtiem un turpina pastāvēt mūsdienās. (Adler, 2000:6)
Globalizācijas procesi spriedzi starp pilsonības un nevienlīdzības konceptiem laika gaitā ir pastiprinājuši. Cilvēka politiskās, juridiskās un sociālās tiesības un pienākumi vairs netiek skatīti vienas valsts ietvaros.…
