Katrā no šīm pasakām tēlojums ir rādīts it kā no dzīvnieku skatu punkta. Dzīvnieki darbojas līdzīgi cilvēkiem, kuri spēj patstāvīgi rīkoties, un tiem tiek piedēvētas cilvēkam raksturīgas gan fiziskās īpašības (runāt, iet, skriet, rakt u.c.), gan garīgās īpašības (domāšanas spējas, prieks, bailes, labsirdība u.c.)
Līdz ar to pasakās šiem dzīvniekiem izveidojas arī noteikti raksturi, ar ko parasti šie dzīvnieki asociējas arī ārpus pasakām. Piemēram, pasakās lapsa vienmēr ir viltīga, vilks neattapīgs un lācis ir mūžīgais vientiesis. Tomēr šie tēli nav vis tik viennozīmīgi, jo pasakās var izlasīt arī par lapsas izpalīdzību („Vilks medībās”) un vilka izpalīdzību („Suns par bērna glābēju”). Šeit, protams, ir jārunā par šīs izpalīdzības patiesajiem motīviem – pirmajā gadījumā lapsa izpalīdzēja strazdam, jo vēlējās sariebt vilkam, bet otrā gadījumā vilks izpalīdzēja sunim, lai labi paēstu uz tā rēķina. Zināma savtība tomēr slēpjas zem šīs izpalīdzības.
Lasot pasakas, nonācu pie vairākiem secinājumiem, un viens no tiem ir pasakās pastāvošā hierarhija, kas, manuprāt, jau izveidojusies sirmā pagātnē. Hierarhijas pašā augšā atrodas cilvēks. Tātad viņam piemīt vara un kontrole pār visu. Zemāk atrodas mājas dzīvnieki. Citiem vārdiem, dzīvnieki, kurus cilvēks ir pieradinājis un pakļāvis saviem uzskatiem un likumiem. Un pašā apakšā atrodas meža zvēri, kuriem piemīt dzīvnieciskie instinkti, kuri ir plēsīgi, un viņiem rūp tikai tas, lai tie būtu paēduši. Tas pilnībā ir pieņemami, jo mājas dzīvniekiem pārtiku sarūpē cilvēki.…
