Parasti J.Poruka lirika saistās tikai ar romantisma virzienu, taču, manuprāt, var runāt arī par simbolistiskas ievirzes darbu mēģinājumiem. Piemēram, dzejolī “Biķeris miroņu salā” ir izraudzīti tēli ar simbolistisku nozīmi – biķeris, vīns, saule, stari, dzintara kalns, bāla miroņu sala. Zīmīga ir dzejoļa pirmā rinda: “ Tālu aiz kalniem, aiz jūrām,” - tātad formula, ko biežu izmanto folkloristiskos un mitoloģiskos tekstos. Hronotops nav reāli nosakāms, kas pasvītro domu, ka J.Poruks līdzīgi simbolistiem pievēršas iracionālajam, mistiskajam, jo nevis objektīvā, konkrētā īstenība spēj atklāt pasaules un cilvēka būtību, bet tieši iracionalitāte un mistika ir lietu un parādību visdziļākās un vispatiesākās būtības atklājēja. Šajā dzejolī parādās arī “dvēseles sāpju” un “mirušo garu” motīvs, kas kopumā ir ļoti raksturīgs Poruka daiļradei.
Vēl viens ļoti interesants dzejolis ir “Pavasara simfonija”. Var just, ka tas ir pārdomāts un kompozicionāli veidots dzejolis. Tā struktūru veido četras daļas, kurām ir doti mūzikas termini: “Allegro”, “Adagio”, “Scherzo” un “Fināls”. Tas patiešām atbilst simfonijas kompozīcijas pamatprincipiem un noskaņas veidam. Dzejas un mūzikas sakars ir ļoti ciešs (mainās ritms, pantu uzbūve). Ja pirmajā daļā “padebeši vaļā veras, un saules stari ārā plūst”, tad diametrāli pretējs noskaņojums un grūtsirdība parādās “Adagio” daļā. “Māmiņa pie savu mīļo kapiem raud”, “meita pievilta sēd laukā, šņukst un ļaujas izsamist”. Vēl lielāku smagnējību piešķir katra panta refrēns: “Priedes, egles
Šalc un gaudā;
Tumšu prātu
Vakars klātu.”
…
