Turaida (vārds no lībiešu val. Tora -'dievs' un aida -'dārzs', tātad 'Dieva dārzs') rakstītos avotos pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 12.gs.beigās.
Jau pirms vācu iebrukuma Turaida spēlē svarīgu lomu lībiešu tautas vēturē. Te pie Gaujas un latviešu apdzīvotās teritorijas robežas atradās Turaidas apgabals, kura valdnieks bija Kaupo, kas viens no pirmajiem pārgāja jaunajā ticībā, tas viss stiprā mērā vājināja Turaidas lībiešu un visas lībiešu tautas cīņu pret vācu iebrucējiem. Jau 1207.g. bīskaps un ordenis sadalīja zemes ap Turaidu, ordenim piešķirot teritoriju Gaujas kreisajā krastā, bīskapam - labajā krastā. Arī vēlāk Turaida saglabāja novada centra lomu, piem., 1208.g. tieši Turaida bija bāze, no kuras organizēja karagājienu uz Igauniju. 1212.g. te sanāca kopā bīskaps Alberts, ordeņa bruņinieki un Rīgas pārstāvji, lai noslēgtu mieru ar igauņiem.…
