Esejas mērķis ir sniegt informāciju par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību Latvijā un paust autores viedokli attiecībā uz šo pakalpojumu pieejamības organizēšanu.
Lai to pilnvērtīgi izdarītu jāizvirza konkrēti uzdevumi- noskaidrot Latvijas valsts piedāvājumu sociālās rehabiltiācijas jomā, balstoties uz konkrētām pieredzēm un faktiem, analizēt šī piedāvājuma pieejamību.
Latvijā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas kārtību nosaka Latvijas valsts likumdošana, uz ko pamatojoties varam runāt arī par sociālās rehabilitācijas paklapojumu pieejamību Latvijā.
Ir likumā noteiktas konkrētas klientu grupas, kurām sociālās rehabilitācijas pakalpojumus apmaksā valsts. Šīs klientu grupas ir: no vardarbības cietušie bērni, invalīdi, personas (bērni un pieaugušie), kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, personas ar funkcionāliem traucējumiem, redzes un dzirdes invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem darbspējīgā vecumā un cilvēktirdzniecības upuri.
Kad esam apzinājuši potenciālo klientu grupas, mums jānoskaidro kur šie klienti var saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Sāksim ar no vardarbības cietušajiem bērniem. Šai klientu grupai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sniedz: Zantes ģimenes krīzes centrs (Tukuma rajons), Talsu sieviešu un bērnu krīzes centrs, Nodibinājums „Vidzemes reģionālais atbalsta centrs „Dardedze” (Valmiera), Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvalde, Dobeles pilsētas domes Sociālo pakalpojumu centrs, Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrs
…
