Ikviens cilvēks šajā pasaulē uztver un pārstrādā ļoti daudz dažādas informācijas un, bez šaubām, savā sociālajā eksistencē cilvēks nepārtraukti sastopas ar nepieciešamību – izskaidrot dažādus notikumus, dažādas situācijas. Cenšoties izprast šo pasauli, indivīds izmanto dažādus jau iepriekš aprakstītus un varbūt pat zināmus mehānismus, kas padara cilvēka – indivīda pasauli saprotamāku un, līdz ar to, arī saprotamāku. Esot kontaktā ar citiem indivīdiem, cilvēks nepārtraukti analizē to, kas tiek novērots un cenšas izdarīt arī secinājumus par novērojamās uzvedības iemesliem (un tas dod viņam iespēju orientēties, prognozēt un arī kontrolēt dažādās situācijas).
Atribūcijas jēdziens:
Tulkojot no latīņu valodas – „attributio” – „pierakstīšana”. Kontrolējot pasaules attēlu, cilvēks lielākoties veido kauzālos (iemesla) skaidrojumus un šo procesu sauc par atribūciju (attribution). Kauzālās atribūcijas (causal sttribution) procesā – indivīds specifiski secina par konkrētās novērojamās savas un arī citu cilvēku uzvedības noteiktiem cēloņiem. Tādā veidā cilvēki rada (veido loģiskus spriedumus par tiem jautājumiem, kas sākas ar „kāpēc” (un cik gan daudz šādu „kāpēc” ir mūsu ikdienā, mūsu sabiedrībā!).
Mūsdienās atribūciju definē kā „secinājumu izdarīšanu par cilvēka uzvedības cēloņiem un viņa sociālajām attieksmēm, iekšējo vai ārējo rīcības cēloņu piedēvēšanu viņu uzvedībai”. Tomēr ļoti svarīgi ir pieminēt un saprast to, ka atribūcijas teorijas cenšas izprast kā indivīds interpretē ne tikai citu cilvēku uzvedību, bet arī savu uzvedību.
Atribūcijas teoriju un to terminoloģijas rašanās laiks – 20. gadsimta 50. – 60. gadi.…
