Lauksaimniecības sektora attīstības rezultātā darbojas noteikts skaits pārstrādes uzņēmumu un ražojošu saimniecību, taču pastāv tendence šim apjomam samazināties, ražošanai koncentrēties un specializēties.
Lauksaimniecības nozarēs strādājošiem ir nepietiekami finanšu resursi, lai investētu ražošanas un pārstrādes modernizācijā. Liela daļa ražotāju nespēj ņemt papildus kredītus, jo ražojošās saimniecībās trūkst ieķīlājama nekustamā un kustamā īpašuma.
Lauksaimnieciskā tehnika ir novecojusi. Vairumā lauksaimniecības nozaru ir zema produktivitāte. Lielākā daļa ražošanas būvju (60-65%) ir novecojušas, kā arī bīstamas apkārtējai videi un lietotājiem, jo tās ir būvētas pirms 50-60 gadiem un neatbilst darba drošības, higiēnas un dzīvnieku labturības apstākļu prasībām.1 Mežu izstrāde tiek izmantota, lai gūtu līdzekļus investīcijām saimniecībās un segtu ražošanas izraisītos zaudējumus.
Latvijā ir nepietiekoši dažādota lauksaimnieciskā darbība. Ražotājiem un pārstrādātājiem ir iespēja saražot produkciju atbilstoši patērētāju vēlmēm un to veiksmīgi realizēt tirgū, taču tas notiek reti. Lielākajā daļā saimniecībās tiek ražota tradicionāla produkcija, kuru viegli izkonkurēt pasaules tirgū esošajiem lētākajiem produktiem.
Uzskatu, ka būtiskākā problēma visās lauksaimniecības nozarēs ir nesakārtots iekšējais tirgus, mazina ražotājus un pārstrādātāju konkurētspēju. Valstī tiek ievesta kontrabanda un preces par dempinga cenām2, taču pašmāju ražotāji nav spējīgi un valsts institūcijām trūkst kapacitātes rast problēmu laicīgu un adekvātu risinājumu.…
