-
Semjuels Bekets "Gaidot Godo"
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | 2 | |
| PAR AUTORU | 2 | |
| PAR DARBU | 2 | |
| DARBA TEMATIKA | 2 | |
| DARBA PROBLEMĀTIKA | 3 | |
| GALVENIE TĒLI, TO ATTIECĪBAS | 3 | |
| PAUSTO IDEJU VĒRTĒJUMS SAISTĪBĀ AR 20.GADSIMTA LITERATŪRAS IEZĪMĒM | 4 |
20.gadsimtu raksturo nedrošība un mainīgums, divi postoši kari, radikālas pārmaiņas valstu struktūrās un cilvēku apziņās radīja bezmērķīgu un bailīgu sabiedrību, kuru motivēja cerības pēc kāda glābiņa un tieksme pēc labākas nākotnes. Didī un Gogo arī gaida, lai arī kas Godo nebūtu, viņi gaida un saprot - “Neko tu te nepadarīsi”. Cilvēks pēc dabas gaida, viņa darbības ir tikai veids, kā likt laikam paskriet ātrāk, lugas varoņi ir kā ieslodzīti šajā konceptā.
Viņi ir bezpalīdzīgi, vientuļi, lai arī kopā, viņi runā, lai izvairītos no spiedošā klusuma, kad klusums iestājas viņi drīz saprot, ka to nevar izturēt. Luga netikai reprezentē laikmeta izmisumu, bet arī iemieso cilvēka ievainotību un neizskaidrojamo nežēlību, Lakī, lai arī cik nenoguris un izsmelts, turpināja nest savu nastu, noliektu galvu, Didī un Gogo pacietīgi gaida, lai arī nezin ko gaida. Poco, ar pātagu rokās, savu skaļo esību un korpulento augumu atgādina par nevienmērīgo sabiedrības struktūru.
Ieskatoties Beketa biogrāfijā, varam uzzināt, ka viņš bija stingri pret antisemītismu un izjuta naidu pret nacistu kustību, viņš bija Francijas spiegs, kas knapi izspruka no Gestapo slepenpolicijas gūsta, viņš zaudēju tuvu draugu, Alfrēdu Peronu, kas mira Mauthauzenes koncentrācijas nometnē. Gūstot šo kontekstu, ir grūti neasociēt nepareizā izmēra zābakus, neziņu vai ārā ir diena vai nakts, vientulību un drūmo atmosfēru ar jebko citu kā koncentrācijas nometni, kurā viss, ko tu vari darīt ir gaidīt.…
Semjuela Beketa "Gaidot Godo" 20.gadsimta literatūra Dramaturģijā tradicionāli tiek attainots konflikts, tiek pasniegts stāsts caur lugas notikumiem un skatītājam/lasītājam ir iespēja iepazīt attēlotos personāžus. “Gaidot Godo” ir citādāka luga, Bekets pārliecinoši apiet šo tradīciju, izvēloties pasivitāti, tādu kā dīkstāvi, par savu galveno notikumu. “Un neko tu te nepadarīsi” - lugas pirmie vārdi to lieliski ilustrē, nav sižeta, situācija ir statiska un autors liek skatītājam/lasītājam gaidīt, kad kaut kas notiks, tieši tāpat kā viņš liek saviem galvenajiem varoņiem - diviem klaidoņiem Vladimiram un Estragonam - gaidīt, kad ieradīsies kāds Godo. “Gaidot Godo” ir traģikomēdija divos cēlienos, oriģināli izdota 1952. gadā un pirmo reizi iestudēta 1953. gada 5. janvārī Parīzes Théâtre de Babylone. Lugas absurdiskais formāts un tematika to nedarīja pievilcīgu teātriem, taču pēc pirmizrādes Semjuels Bekets guva slavu, kas viņu nepamet pat pēc viņa nāves. 1999. gadā britu Nacionālais teātris, aptaujājot 800 dramaturgus, aktierus, režisorus un žurnālistus noskaidroja, ka pēc viņu ieskatiem “Gaidot Godo” ir 20. gadsimta nozīmīgākā angļu valodas luga. Pie līdzīga secinājuma nonāca arī Francijas laikraksta “Le Monde” aptauja, kuras ietvaros luga tika ierindota 12. vietā 100 gadsimta labāko grāmatu sarakstā.
PDF formāts.




