Pilsēta kā fenomens
5. gs. Gallijas dižciltīgie romieši pārcēlās uz dzīvi lauku rajonos, tuvāk pārtikas ražošanai.
Birokrātijas aparāts kļuva par iedzīvotāju naida avotu.
Pieauga barbaru uzbrukumi, sienās iemūrēja skulptūras, trūka materiālu.
Barbaru iebrukumu rezultātā pilsētu kultūra piedzīvoja savu norietu.
Antīkajā pasaulē pilsētas bija valstiskās centralizācijas pamats.
Duces un gestardi apmetās uz dzīvi pilsētās.
Jau 4. gs. beigās katrā administratīvajā centrā, radās un vairojās kristīgās baznīcas.
Pamazām senās nekropoles pārvertās par centriem, ap kuriem uzcēla jaunas pilsētas. Pilsētas auga un paplašinājās.
Bīskapi bieži bija vienīgie “šīs pasaules varenie”, kas neatstāja pilsētas.
Bīskapu pilsētas viduslaiku Eiropā atbilda antīkajai civitas ar tās administratīvajiem un kultūras uzdevumiem.
Biskāpija izvērsa lielu aktivitāti kristīgās atjaunotnes darbā.
Pilsētās ap baznīcu atradās kapi. Tikai viduslaiku beigu posmā milzīgo sērgu dēļ mirušos sāka apglabāt ārpus pilsētām.
Ticīgo kapiem bija jābūt pēc iespējas tuvāk svēto kapiem, jo tas deva lielākas cerības saņemt to aizstāvību pastarajā tiesā.…
